Henriks fon Falkenbergs

(Henrik Baltzarsson von Falkenberg)

* 1553. - † 1629.

Ieņemtie amati un pagodinājumi:

• 1572.g. Zviedrijas karaļa Johana III karakalps;
• 1576.g. Polijas-Lietuvas armijā smagās kavalērijas virsnieks;
• 1601. gadā Zviedru pulkvedis Neihauzenē;
• 1608. gadā Zviedrijas kara padomnieks un ģenerālkomisārs;
• 1611. gadā Zviedrijas legāts Meklenburgā, Kurpfalcā, Hesenē-Kaselē un Braunšveigā;
• 1611. gadā Kalmaras pils fogts.  

   1553. gada 1. februārī, astoņos no rīta Valtenberģu (Salisburg) muižā Baltzaram un Margarētai Falkenbergiem piedzima dēls Henriks (Henrik Baltzarsson von Falkenberg *01.02.1553. – † 27.03.1629.

   1564. Henriks fon Falkenbergs jau 11 gadu vecumā tiek sūtīts pie Otto fon Ungerna uz Ungurpils (Pürckeln) muižu Alojas draudzē, lai tur apgūt lasīt un rakstīt prasmi un citas dižciltīgam jauneklim nepieciešamās zināšanas. Vēlāk māte Margareta viņu nodeva dienestā pie jātnieku/kavalērijas meistara (vāc. - Rittmeister) Vilhelma Pletera (Wilhelm von Pleatter), kur viņš nodienēja 7 gadus kā pāžs, apgūstot militāro etiķeti, jāšanas mākslu un ieroču lietošanu. Šajā laikā turpinās kari un Livonijas pārdalīšana, kas nes līdz trūkumu un neziņu par nākotni.

   1568. gadā, 17 gadu vecumā Henrika māsa Anna f. Falkenberg tiek izdota pie vīra Vīganda Gilsena (Wigant von Gilsen *1547. – †1577.). Un saskaņā ar noslēgto laulības vienošanos, turpmākos deviņus gadus kopā ar savu vīru Vīgandu Gilsenu saimnieko Salisburgas muižā. 

   1572. gadā Henriks f. Falkenbergs ir pabeidzis astoņus gadus ilgušo militāro apmācību un iestājas Polijas militārajā dienestā, lai karotu pret Krieviju.

  1572. gada 24. augustā mirusi Henrika fon Falkenberga māte Margareta (dzimusi fon Blanckenfelt). Viņa tiek apglabāta Rūjienas baznīcā (kā rakstīts Henrika Falkenberga dienasgrāmatā).

    1573. gada janvārī Henriks f. Falkenbergs zviedru armijas sastāvā piedalās Lodes kaujā, netālu no Koluveres bīskapa pils Igaunijā (vāciski: Schloss Lode, vai igauniski: Koluvere piiskopilinnu), kas bija viena no lielākajām zviedru uzvarām pār krievu karaspēku.

  1574. gadā no janvāra līdz martam Henriks piedalās nozīmīgā kaujā pret krieviem - Vezenbergas (Rakveres) aplenkumā, kurā zviedri centās ieņemt Rakveres ordeņa pili (Ordensburg Wesenberg). Krievi šo pili bija ieņēmuši jau 1558. gadā.

  1575. gada nogalē, kad bija jau trīs gadus karojis zviedru pusē, Henriks Falkenbergs iestājās Polijas-Lietuvas dienestā pie Jana Hodkeviča (Johan Chodkiewicz), jo saprata, ka reālā vara Vidzemē un teikšana par īpašumiem un muižām tobrīd piederēja Polijas - Lietuvas kronim. Dienests pie Jana Hodkeviča ar pieciem zirgiem liecina, ka Henriks f. Falkenbergs bija kļuvis par "smagās kavalērijas" virsnieku, kas Hodkeviča armijā bija ļoti cienījams statuss.

   1577. gada 23. februārī dzemdībās nomirst Valtenberģu muižas īpašniece, Henrika māsa Anna f. Gilsena un arī viņas jaundzimušais dēls. Abi tiek apglabāti Rūjienas baznīcā (kā minēts H. f. Falkenberga dienasgrāmatā). Šī pašā gadā, 6. septembrī Cēsu pilī kaujā ar krieviem mirst arī Annas vīrs Vīgands f. Gilsens. Viņu bērni vēl ir nepilngadīgi un Salisburgas īpašums paliek bez saimnieka.

    1580. gadā 24. augustā Henriks f. Falkenbergs atgriežas Livonijā, pieprasa un saņem sava tēva mantojumu - Ērģemes (Ermes) pili un Valtenberģu (Salisburg) muižu.

   1581. gadā Rīga padodas Polijas un Lietuvas ūnijai. 19. februārī 28 gadus vecais Henriks f. Falkenbergs apprecas ar 24. gadus veco Elizabeti fon Fītinghofu (Elisabet von Vietinghoff *1558 - † 1620.) no Ridlepa nama, Konrāda Arnoldsona fon Fītinghofa (Conrad Arnoldsson von Vietinghoff, till Riedlep) un Gerturdas Otosdoteras fon Īkskilas (Gertrud Ottosdotter von Uexküll, till Fichtel) meitu. Līgava nāca no Pērnavas, kur viņas tēvs no 1562. līdz 1575. gadam ieņēma mēra amatu. Tobrīd būdams uzticīgs Polijas karaļa un Lietuvas lielkņaza Stefana Batorija kareivis, Henriks Falkenbergs pilda dienestu, piedalās kaujās, līdz šī paša gada 23. septembrī (Miķeļdienā) tiek kaujā ievainots  un ir spiests aktīvo dienestu pamest. Ar lodi, kas iestrēgusi viņa ķermenī, viņš nodzīvo 7 gadus un 3 mēnešus, līdz 1588. gada 25. oktobrī Ērģemes pilī viņu operē un lode tiek izņemta.

  1582.gada 25. martā Henrikam un Elizabetei Falkenbergiem piedzimst pirmais bērns - meita Agnese (Agnes Falkenberg *1582.- †1656.). Ģimene kādu laiku dzīvo Salisburgas īpašumā, kur 1583. gada 29. maijā namdaris no Rīgas Henrikam sāk būvēt jaunu kungu māju no koka.

   1584. gada 21. janvārī Henriks dodas uz Vāciju, sava tēva dzimto vietu – Mark Brandenburgu, lai līdz galam nokārtotu savas mantojuma lietas un atgūtu Vācijas īpašumu .

  1585. gada 4. jūlijā Henrikam piedzimst dēls Balcers Falkenbergs (Balcer Falkenberg), iespējams, ka tas noticis Valtenberģu muižā. Šajā pašā gadā tiek panākta vienošanās ilgstošā strīdā starp Mazsalacas (Salisburgas) draudzes mācītāju Andreasu Arusu un Valtenberģu muižas īpašnieku Henriku f. Falkenbergu par pārceltuves būvi uz Salacas upes. Falkenbergs apņemas uzbūvēt prāmja pārceltuvi (ar virvi velkamu baržu) pār Salacas upei, kā viņam to vairākas reizes jau ir lūdzis Polijas karalis Hercogs Magnuss. Šo vienošanos parakstījuši: Henriks Falkenbergs, Mazsalacas draudzes pārstāvji un Mazās Ungurmuižas (Ibdenes) īpašnieks Henrihs f. Ungerns. Dokuments kādreiz glabājies Mazsalacas baznīcas arhīvā.

   1587.gadā Polijā un tās iekarotajā Livonijā pie varas nāk Sigismunds III Augusts, Vāsu dinastijas Lietuvas lielkungs (dižkunigaitis) no 1544.gada, Polijas karalis no 1587. līdz 1632.gadam, Zviedrijas karalis no 1592. līdz 1604.gadam. Henriks Falkenbergs joprojām ir uzticīgs Polijas valdniekam un lai izrādītu savu padevību, labprāt uzņemas dažādus diplomātiskus pienākumus valsts labā. Vienlaikus, izmantojot karaļa labvēlīgo attieksmi, viņš rūpējas par savas ģimenes labklājību, paplašinot savus īpašumus Livonijā. H. f. Falkenbergs uz savas Dziesmu grāmatas lapām, kuru visur nēsā līdz, raksta piezīmes gan par svarīgiem notikumiem savā un valsts dzīvē, gan arī gluži sadzīviskas piezīmes par saviem ceļojumiem un misijām, kurās viņš tiek sūtīts. Pēc šiem pierakstiem redzams, ka Henriks mazāk uzturas Valtenberģu muižā, nekā pārējos savos īpašumos Ērģemes un Kirumpē (igauniski – Kirumpää, netālu no Veru) pilīs.

   1588.gada 19. septembrī, Ērģemē Falkenbergiem piedzima dēls Henriks.

   1590.gadā Henriks fon Falkenbergs ilgāku laiku uzturas Salisburgas muižā. 21. oktobrī viņš savā dienasgrāmatā raksta: "Salisburgā es jūtos tik neārstējami slims, ka kārtoju savu testamentu." Tomēr slimība atkāpjas, viņš atveseļojas un sāk kārtot darījumus. Rūjienas draudzes mācītāja Jirgena Levenhūzena atraitne pārdod Falkenbergam Skūlberģu muižu, kuru Falkenbergs apvieno ar Salisburgas muižu (apvienotas tās paliek līdz 1628. gadam).

   1591.gada 12. decembrī Henrikam un Elizabetei Falkenbergiem, kuri tobrīd dzīvo Ērģemes pilī (Ermes), piedzimst dēls Konrāds (Conrad von Falkenberg *1591. - † 1654.).

   1592. gada 18.septembrī Sigismunds III Vāsa kļūst arī par Zviedrijas karali (līdz 1599. gadam, kad tika gāzts no troņa). Lai būtu drošs par saviem īpašumiem, Henriks f. Falkenbergs lūdz karalim apstiprināt viņa īpašuma tiesības, un karalis Sigismunds III apstiprina, ka Salisburgas muiža ar visiem tai piederošiem un arī klāt piepirktiem īpašumiem paliek Henrikam f. Falkenbergam.

   1594. gada 16. maijā Ērģemē  f. Falkenbergiem piedzima dēls Johans.

   1596. gada 24. martā namdaris Daniels Brands (Daniel Brandt) no Braunšveigas (Braunschweig) astoņu nedēļu laikā Salisburgā uzceļ Henrikam Falkenbergam vēl vienu koka ēku (nav minēts, kas tā par ēku).

   1597. gada decembrī Henrikam un Elizabetei Falkenbergiem, kas tagad apmetušies Kirrumpē (Kirrumpä), piedzimst dēls Melkers (Melker von Falkenberg *1597.- † 1651.).

   1599. gadā Zviedrijā riksdāgs atlaiž Sigismundu III, kā Zviedrijas karali, bet nomināli viņš paliek par Zviedrijas karali līdz 1604.gadam, kad viņu tronī nomainīja Kārlis IX. Tomēr līdz pat savai nāvei 1632.gadā Sigismunds III turpināja mēģinājumus atgūt Zviedrijas troni. Šajā sakarā 1600. gadā izceļas Zviedru- Poļu karš (saukts arī par Latvijas karu). Henriks f. Falkenbergs, kā diplomāts izvērtē starptautisko situāciju un izvēlas nostāties ne vairs poļu, bet nu jau zviedru pusē, iespējams, paredzot kara iznākumu par labu Zviedrijas karalistei.

   1601. gadā Henriks f. Falkenbergs nodod uzticības zvērestu Zviedrijas karalim Kārlim IX un šī paša gada martā kopā ar Oto f. Fītinghofu tiek iecelts par Neihauzenas (Vanavastselīnas, igauņu: Vana-Vastseliina) pils karaspēka komandieri. Vastselīna līdz 1917. gada martam atradās Vidzemes guberņas, pēc tam Igaunijas teritorijā. Henriks f. Falkenbergs turpina paplašināt Salisburgas (Valtenberģu) muižas īpašumus, no savas mirušās māsas Annas dēla Henrika fon Gilsena (Heinrich von Gilsen) par 600 Rīgas markām nopērkot Muke un Stārka ciemus. Abus šos ciemus 1569. gadā Henriha f. Gilzena tēvam Vīgandam bija izlēņojis poļu karaļa ieceltais Vidzemes administrators Hodkevičs (Chodkievicz). 

   1602. gadā Henriks (kuram jau 49 gadi) nav vairs nekāds brašais karotājs. Kirumpeja, kur viņš pēdējā laikā uzturas, nemitīgi atrodas aktīvā kara darbības zonā. Situācija kļūst kritiska un Falkenbergs pieņem lēmumu - glābt, kas vēl glābjams. Viņš pamet Livoniju un pārceļas uz Zviedriju, ar nodomu – būt uzticīgs karalim Kārlim IX, veicot diplomāta darbu salīdzinoši mierīgajā Zviedrijā. Savā dienasgrāmatā viņš sīki aprakstījis mantu sarakstu, kuras nosūtījis, vai pats vedis ar kuģiem uz Zviedriju. Sākumā Zviedrijā viņš ierodas viens. Ģimene paliek Livonijā, gaidot kad Henriks atradīs drošu vietu, kur apmesties un iekārtosies valsts dienestā.

   1603. gadā, lai nodrošinātu sev pienācīgu iztikšanu, Henriks f. Falkenbergs lūdz Sēdermanlandes Hercogu Kārli piešķirt viņam kādu īpašumu Zviedrijā, uz ko Hercogs viņam par lēņu zemi piešķir Tristorpu, Nērkes novadā (Trystorp, Närke, Sweden), ar nosacījumiem – jāsaimnieko maksājot visas noteiktās valsts nodevas, nodokļus un jāpierāda lojalitāte kalpojot Zviedrijai. Jaunajā dzīves vietā Henriks ierodas jūnijā, tikmēr viņa dēli Konrāds (tobrīd 12 gadi) un Johans (tobrīd 9 gadi) Livonijā ir spiesti bēgt no kara. Vispirms abi dēli tiek aizvesti uz Rēveli (Tallinu), pēc tam uz Sāmsalu, no kurienes augustā ar kuģi tiek pārvesti uz Zviedriju un dodas satikt tēvu, viņa jaunajā saimniecībā Trystopā, Nērkes novadā.

   Turpmākajos 1605., 1606. un 1611.–1612. gados Kārlis IX izmantoja Henriku f. Falkenbergu sūtot viņu diplomātiskās misijās uz Vācijas ziemeļiem. Starplaikā starp misijām viņš ieņēma militārus amatus Livonijā. No 1607. gada viņš tika saukts par komisāru.

   1608. gada 4. augustā nomira Henrika f. Falkenberga dēls Henriks.

  1611. gada pavasarī sākas Dānijas – Norvēģijas – Zviedrijas karš (Kalmāras karš 1611.-1613.). Henriks f. Falkenbergs tiek iecelts par Kalmāras pils (ko dēvēja par Zviedrijas atslēgu) fogtu un sūtīts pili aizstāvēt, bet īsi pirms tās kapitulācijas tā paša gada augustā pili pameta.

    Pēc tam kad Kalmāras pils nonāca dāņu rokās, Zviedrijā sākās vainīgo meklēšana. Komandants Kristers Somme aizbēga pie dāņiem (viņa īpašumi Zviedrijā tika konfiscēti un viņš tika pasludināts par nodevēju). Henriks f. Falkenbergs, kurš atgriezās pie zviedriem, sākotnēji nonāca zem aizdomu ēnas kopā ar citiem virsniekiem. Tomēr vēlāk viņš tika attaisnots, jo spēja pierādīts, ka viņš bija uzticīgs Zviedrijas kronim un centies novērst pils atdošanu ienaidniekam.

   1611. gada 30. oktobrī Nīčepingas pilī miris Zviedrijas karalis Kārlis IX. Tēva iesāktos karus tupina viņa 15 gadus vecais dēls Gustavs, kurš tagad kļūst par Zviedrijas karali Gustavu II Ādolfu (Gustav II Adolf *09.12.1594. -16.11.1632.).

   1620. gadā Zviedrijā nomirst Henrika f. Falkenberga sieva Elizbete f. Fītinghofa. Henrika Falkenberga dienasgrāmatā viņa ir maz pieminēta un var nojaust, ka izšķirīgos ģimenes dzīves pavērsienos viņai nav bijusi liela ietekme.

   1621. gadā Gustavs II Ādolfs iekaro Vidzemi. Rīga padodas zviedru karaspēkam. Henriks Falkenbergs ir labi iekārtojies Zviedrijā un nolemj savus īpašumus Livonijā atdot dēliem. No paprāvā bērnu pulciņa (pieci dēli) uz šo brīdi dzīvi ir palikuši tikai divi. Šī gada 15. novembrī karalis Gustavs II Ādolfs apstiprina Henrika f. Falkenberga dēliem kapteinim Konrādam (Conrad) un viņa jaunākajam brālim kapteinim Melcherim (Melcker) Falkenbergiem viņu tiesības uz Valtenberģu (Salisburg) muižu.

   1629. gada 27. martā Henriks f. Falkenbergs nomira 76 gadu vecumā Tångeråsa draudzē, un ir apglabāts blakus sievai Svētā Nikolaja baznīcā Ērebro, Zviedrijā. 

Tēva īpašumus Livonijā turpmāk pārvalda dēli Konrāds un Melkers fon Falkenbergi.