Kristers Horns

(Christer Classon Horn af Åminne)

* 1622.- † 1692

   Ieņemtie amati un pagodinājumi:

  • 1649. g. pulkvežleitnants Zviedrijas kavalērijas pulkā;
  • 1654. g. Rīgas gubernators, piešķirta pulkveža pakāpe;
  • 1656. g. paaugstināts par ģenerālmajoru, nosūtīts uz Ņēnu, lai palīdzētu militārās operācijās;
  • 1657. g. nozīmēts par Ingrijas ģenerālgubernatoru;
  • 1660. g. Karaļa Kārļa X padomnieks;
  • 1661. g. Tiesneša palīgs Sveas apelācijas tiesā;
  • 1663. g. Karaļa Kārļa XI guvernants;
  • 1672. g. iecelts par feldmaršalu;
  • 1674. g. Livonijas ģenerālgubernators.

 Kristers Horns (Christer Classon Horn af Åminne ) bija zviedru karavīrs un valstsvīrs.

   1622. gada 13. novembrī, Zviedrijā, reihsrātas barona Klāsa Horna (Claes Christersson Horn af Åminne *1587. – †1651.) un viņa sievas Zigrīdas Oksenstjernas (Sigrid Bengtsdotter Oxenstierna, till Trollebo) ģimenē piedzima pirmais bērns – dēls Kristers.

Kristers Horns
Kristers Horns

   1636. gada 03. aprīlī Kristers kopā ar savu jaunāko brāli Bengtu (Bengt Claesson Horn af Åminne *1623. – †1678.) tika nosūtīti uz Upsalu, lai tur studētu universitātē. Abi brāļi bija apveltīti ar veselīgu dzīvesprieku un deva priekšroku dzīves baudīšanai nevis mācībām. Lai dēli pavisam nenoklīstu neceļos, vecāki nolēma viņus sūtīt uz Livoniju, kur viņu mātes Zigrīdas tēvocis, Livonijas un Ingrijas ģenerālgubernators Bengts Bengtsons Oksenstjerna (Bengt Bengtsson Oxenstierna) ar stingru roku varētu viņus pieskatīt.

   1638. gada 18. novembrī Kristers Horns tika uzņemts Tērbatas Universitātē, bet tur uzturējās tikai īsu laiku un pēc tam palika Rīgā līdz 1642. gadam, kur saņēma vairāk vai mazāk labu izglītību. Pēc visa spriežot, šajā laikā viņš sāka militāro karjeru, taču tikai 1649. gadā viņa vārds parādās karavīru sarakstos kā pulkvežleitnants kavalērijas pulkā, kas bija izvietots Pfalcā, Vācijas dienvidaustrumos.

   1650. gada vasarā Kristers Horns atgriezās Zviedrijā. Militārais dienests viņam bija apnicis un vi``nš sāka meklēt iespējas dibināt sakarus parlamentā, lai veidotu diplomāta karjeru. Tas pakāpeniski sāka īstenoties un nest augļus. Viņa saites ar galmu vēl vairāk nostiprinājās pēc laulībām ar Gervelu Spari (Görvel Pedersdotter Sparre * 1632. - † 1659.), karalienes Kristīnas svaines māsīcu. Kāzas notika 1654. gada 10. maijā Upsalas pilī, un tās apmaksāja pati karaliene Kristīna (neilgi pirms savas atteikšanās no troņa).

Zviedrijas Karaliene Kristīna
Zviedrijas Karaliene Kristīna

   Karaliene Kristīna parūpējās par Kristera Horna un viņa sievas labklājību, cita starpā, 1654. gadā ieceļot K. Hornu par Rīgas gubernatoru un piešķirot viņam militāro pakāpi – pulkvedis. Amats bija svarīgs, taču diez vai atbilda Kristera Horna profesionālajām spējām. Pēc dabas viņš bija kūtrs, augstu vērtēja galda priekus un neizrādīja iniciatīvu pieņemt svarīgus un izšķirošus lēmumus. Saņemot Rīgas gubernatora amatu, viņa centība nevairojās. Viņš pameta Stokholmu 1654. gada vasarā, lai dotos uz jauno dienesta vietu - Rīgu, bet pa ceļam gandrīz gadu uzturējās Zviedrijas impērijas īpašumos Ziemeļvācijā un Rīgā ieradās tikai 1655. gada 18. maijā, par to saņemot Zviedrijas augstāko aprindu kritiku, kuru viņš uzņēma vēsā mierā, atbildot, ka nav saņēmis kroņa ceļa naudu, lai varētu nokļūt Rīgā.

   1656. gada 31. janvārī Hornu Rīgas gubernatora amatā nomainīja ģenerālmajors Simons Grundels Helmfelts. Grāfs Magnus Gabriels De la Gardijs (Count Magnus Gabriel De la Gardie), kurš bija gan Livonijas ģenerālgubernators, gan Baltijas provinču aizsardzības augstākais pavēlnieks, saņēma pavēli nosūtīt Kristeru Hornu uz Ņenu Ingrijā, lai palīdzētu ģenerālleitnantam Gustavam Evertsonam Hornam kara jautājumos. Ņena (Nyen, somiski: Nevanlinna) bija nozīmīga zviedru pilsēta un cietoksnis, kas atradās tieši tajā vietā, kur šodien izvietojusies Krievijas pilsēta Sanktpēterburga. Tas bija Zviedru Ingrijas galvenais tirdzniecības centrs, 1642. gadā tā pat kļuva par visas provinces administratīvo galvaspilsētu. Pirms pārcelšanas jaunajā amatā tika paaugstināta Kristera Horna militārā pakāpe. Viņš kļuva par ģenerālmajoru (varbūt lai nogludinātu sasteigto noņemšanu no amata un pārcelšanu). Uz jauno dienesta vietu Kristers Horns atkal ceļā devās bez steigas un ieradās Ņenā tikai 1656. gada novembrī, apmulsis un nepatīkami pārsteigts par to, ko viņa jaunais dienests nebūs "mierīga un silta vietiņa".

   1657. gadā krievi pēkšņi sāka gāzties pāri robežai un Gustavs Evertsons Horns (kurš bija Keksholmas apriņķa un Ingrijas ģenerālgubernators) tika pilnvarots vadīt aizsardzību Somijas pusē, tāpēc viņš steidzami tika atbrīvots no ģenerālgubernatora amata, kas negaidīti tika piešķirts Kristeram Hornam. Bija paredzēts, ka viņš centīsies aizsargāt Ingriju no krievu uzbrukumiem un daļēji sadarbosies ar aizsardzības spēku vadītājiem Somijas un Livonijas frontēs. Pēdējo uzdevumu viņš atstāja novārtā. Grāfs Magnus Gabriels De la Gardijs (Zviedrijas karaspēka ģenerālleitnants Ingrijā , Igaunijā un Livonijā, viņš komandēja karaspēku karos pret Polijas-Lietuvas kopvalsti un Krieviju), kura militārā kvalifikācija bija vāja, mēģināja pārliecināt Kristeru Hornu piedalīties kopīgās militārās operācijās, taču Horns stingri atteicās, uzsverot, ka viņam ir pietiekami daudz darba Ņēnas ģenerālgubernatora amatā.

Kristera Horna brālis Bengts Horns
Kristera Horna brālis Bengts Horns

   Kad 1658. gada Jaunajā gadā krievi lielā skaitā pārgāja robežu un sāka aplenkt mazos Jamas un Korporjes cietokšņus. Kristers Horns bija spiests pats vadīt aizsardzības operāciju. Vēlā 21. februāra vakarā viņš ar 800 vīriem un 4 pulka vienībām no Ņēnas devās pretim krieviem. Nākamās dienas agrā rītā viņi ieradās Jamā un pārsteidza krievus, sagrāba 300 zirgus un atbrīvoja vairākus civiliedzīvotājus. Mēneša beigās ienaidnieks uz laiku atkāpās. Tā bija veiksme, kaut arī ierobežota mēroga — vienīgā militārā operācija, ko Kristers Horns savas militārās karjeras laikā vadīja pilnīgi patstāvīgi. Varētu gaidīt, ka notikums viņu būs iedvesmojis un viņš ar dedzību veltīs savus spēkus turpmākiem militāriem pienākumiem, taču tā nenotika. Viņam bija garlaicīgi gan Ņēnā, gan ģenerālgubernatora amatā, gan kā militāro spēku vadītājam.

   1658. gada pavasarī viņš lūdza atļauju pamest dienestu un pēc nepilna gada, 1659. gada 27. februārī šis lūgums tika apmierināts. Tomēr prieku par Ņēnas atstāšanu aizēnoja smagas personīgas bēdas. 1659. gada augustā nomira viņa sieva, kura ilgu laiku bija slimojusi. Šī paša gada oktobrī Kristers Horns ar kuģi atgriezās Stokholmā. Šeit viņš palika līdz gada beigām, kad devās uz Gēteborgu, kur karalis bija sasaucis parlamentu. Šeit viņu notikumu straumē ievilka karaļa slimība un negaidītā nāve. Saistībā ar sava testamenta sagatavošanu karalis Kārlis X Gustavs nolēma paplašināt padomi ar vairākiem jauniem padomniekiem, tostarp Kristeru un Bengtu Horniem. Karaļa lēmums tika pieņemts 1660. gada 12. februārī uz viņa nāves gultas, drudžainā steigā. Kristera Horna kvalifikāciju jaunajam amatam varētu uzskatīt kā ļoti mērenu. Viņam nebija nekādas būtiskas lomas ne padomē, ne Sveas apelācijas tiesā (Svea hovrätt  bija otrā augstākā tiesa,  kas dibināta 1614. gadā un bija otrā apelācijas tiesa Zviedrijā (aiz vecākās Gota tiesas)), kur viņš 1661. gada 20. novembrī ieņēma palīga vietu. Svarīgākos lēmumos viņš konsekventi sekoja vairākumam un kopumā atbalstīja kancleru Magnusu Gabrielu De la Gardiju.

Zviedrijas karalis Kārlis X
Zviedrijas karalis Kārlis X

   1662. gada 2. novembrī Stokholmas pilī Kristers Horns (40 gadu vecumā) apprecēja 22 gadus veco Baronesi Annu Elizabeti Vrangeli (Anna Elisabet Johansdotter Wrangel af Lindeberg * 1640. - † 1687.). Viņu laulībā piedzima divas meitas Anna Ebba (vēlāk Valtenberģu muižas mantiniece) un Brita.

   1663. gada 8. aprīlī, ņemot vērā viņa lojalitāti Zviedrijas valdībai, kā arī mēreno un paklausīgo raksturu, Kristers Horns negaidīti tika iecelts par guvernantu un jaunā karaļa "izglītības lietu pārzini". Te jāatzīmē, ka pēc tēva – Karaļa Kārļa X Gustava nāves 1660. gada 13. februārī (37 gadu vecumā), par Zviedrijas karali tika kronēts viņa dēls Kārlis XI, kuram tobrīd bija tikai 5 gadi. Drīz vien kļuva skaidrs, ka K. Horns nekādā ziņā nebija piemērots jaunajiem pienākumiem, kas prasīja interesi par izglītību, neatlaidību, psiholoģisko taktu un stingru roku. Viņš uztvēra savu uzdevumu ļoti vieglprātīgi un rezultātā karalis Kārlis XI saņēma zemas kvalitātes izglītību. Nerunīgais un intelektuāli visai mazattīstītais kroņprincis izjuta izteiktu nepatiku pret viņam piedāvātajām grāmatu zinībām un bija daudz vairāk ieinteresēts tādās izklaidēs, kā jāšana, makšķerēšana, šaušana, medības un dažādu militāro mācību vērošana, kurās vēlāk arī pats labprāt piedalījās.

Zviedrijas karalis Kārlis XI
Zviedrijas karalis Kārlis XI

   Kristers Horns, kuram stingri ņemot nebija nekādas kompetences savai dižciltīgajai profesijai, bija ļoti pārsteigts par sava audzināmā uzvedību, bet izvairījās no jebkādas rīcības lai to mainītu, kaut gan pēc viņam amata pienākumiem tas būtu bijis jādara. Sāka izplatīties baumas, ka jaunais karalis neprot ne lasīt, ne rakstīt un ka viņa izglītība ir rupji atstāta novārtā. Gan valsts padomē, gan starp muižām atskanēja kritiskas balsis, un K. Horns 1667. gada pavasarī saņēma diskrētu pamudinājumu brīvprātīgi atkāpties no amata, bet viņš to ignorēja.

   Pēc karaļa pilnvaru deklarācijas 1672. gadā, K. Horns tika atbrīvots no līdzšinējā amata un iecelts par feldmaršalu. Apmēram divus gadus vēlāk viņš saņēma svarīgo Livonijas ģenerālgubernatora amatu. Kā parasti, viņš nesteidzās ieņemt savu jauno amatu. 1674. gads pagāja bez jebkādām ceļā došanās pazīmēm. Tikai 1676. gada vasarā, saņēmis atkārtotus nopietnus norādījumus gan no karaļa, gan padomes nekavējoties doties ceļā un ķerties pie savu pienākumu pildīšanas, viņš sāka savu ceļojumu uz Rīgu. Septembra sākumā Horns beidzot ieradās Rīgā. Viņu patīkami aizkustināja draudzīgā uzņemšana, kuru viņam bija sarīkojis Rīgas miertiesnesis. 

   Rīgā Horns iekārtoja sev nelielu vietiņu ārpus pilsētas ar pieklājīgu mazu dārziņu un iespēju makšķerēt Daugavā, par to viņš 1676. gada septembrī raksta savam brālim Bengtam: "Šeit es varētu dzīvot vienā mierā, izvairīties no jebkādas audiences, ēst, dzert, pastaigāties un spēlēt kārtis…".

Kristers Horns
Kristers Horns

   1678. gada 19. martā Kristers Horns par 3 000 dālderiem nopirka no Benjamina Ukermarka Valtenberģu muižu. Divus gadus vēlāk - 1680. gadā Horns paplašināja Valtenberģu muižu, no Otto Johana fon Oērtena par 1 182 dālderiem piepirkdams klāt Ibdeni (Mazo Ungurmuižu).         Kristera Horna dzīve Livonijā tomēr nebija tik idilliska, kā viņš to vēlētos. Zviedrijas karaliste cīnījās par savu pastāvēšanu, un kara ēna pakāpeniski smagi krita arī uz viņu. Kristera Horna vecākais dēls Klāss krita Lundas kaujā, 1676. gada 4. decembrī, par kura nāvi viņš dziļi sēroja. Kauja notika starp iebrucēju Dānijas armiju un Zviedrijas karaļa Kārļa XI armiju, Zviedrijas dienvidu daļā. Pēc upuru skaita abās karojošajās pusēs, tā bija viena no asiņainākajām kaujām, kas jebkad ir izcīnīta Skandināvijā.

   1681. gadā tika sākta agrārā reforma, kas pazīstama kā "muižu redukcija". Arī tā solīja liekas klapatas, un pašam Hornam draudēja ar tik tikko īpašumā iegūtās Valtenberģu muižas zaudēšanu. Livonijas muižniecība izrādīja spēcīgu pretestību redukcijas lēmumiem. Kristers Horns bija apmulsis par situāciju ar ārkārtīgi sarežģītajām jaunajām īpašuma tiesībām. Ieceltās komisijas, juristu un ierēdņu plūsma no Zviedrijas ievērojami traucēja viņa mieru. Kārlis XI un viņa padomnieki redukcijas jautājumā drīz vien saprata, ka Horns nebūs īstais cilvēks, kas īstenos redukciju Livonijā. Šīm re`formām bija nepieciešama daudz stingrāka roka. Kad pats Horns 1685.–1686. gadu mijā atkāpās no Livonijas ģenerālgubernatora amata, atsaucoties uz savu cienījamo vecumu (64 gadi), viņa pieteikums tika nekavējoties apmierināts. Pēc atgriešanās Zviedrijā viņš lielāko daļu laika pavadīja savās senču mājās Vikhusā, Zviedrijā, kur 1692.gada 26. maijā arī nomira 69 gadu vecumā. 

   Arī Valtenberģu muiža tika pakļauta redukcijai, un Horns piespiedu kārtā kļuva par muižas rentnieku. Vai viņa laikā muižā tika veikti ieguldījumi, celtas ēkas – drošu ziņu nav. Pēc Kristera Horna personības spriežot, nekāda būtiska attīstība nenotika.

   Pateicoties apstākļu sakritībām, augstu aizbildņu, labvēlīgu līdzcilvēku un līdzgaitnieku sadarbībai, Kristers Horns sasniedza ievērojamākos amatus Zviedrijas karaļvalstī, kuriem viņam pietrūka nepieciešamās kvalifikācijas. Viņa pārspīlētās pretenzijas uz paaugstinājumiem amatā, atlīdzībām un pabalstiem maz atbilda viņa personiskajām kvalifikācijām. 

   1710. gadā zviedru karaspēks Livonijā cieta sakāvi un atkāpjas. Vidzeme nonāca krievu pārvaldībā.

    1722. gadā jaunā krievu valdība izdod muižu restitūcijas likumu, ar kuru muižu īpašumtiesības atkal tiek pārskatītas un daļa no tām tiek atdotas iepriekšējiem īpašniekiem vai to mantiniekiem. Valtenberģu muiža un Blankfelde tiek atzītas par dzimtmuižām, bet Skulberģu muiža un Ibdene paliek Kroņa īpašumā. 

  Kristeram Hornam Valtenberģu muižā piederēja 14 gadus (1678. – 1692). 

   1722. gada 30. augustā Valtenberģu muiža nonāk Kristera Horna meitas Annas Ebbas Horn (Anna Ebba Horn af Åminne) īpašumā. 

 

© 2026 Salisburg pictures
Izveidots ar Webnode
Izveido savu bezmaksas mājas lapu! This website was made with Webnode. Create your own for free today! Uzsākt darbu