Gustavs Georgs fon Felkenzāma

(Gustav Georg von Völckersahm )

* 1734. - † 1801

   Ieņemtie amati un apbalvojumi: 

• 1754. g. Saksijas kurfirsta Augusts III galma kamerjunkurs;
• 1757. g. Saksijas kūrfirsta un Polijas karaļa ārkārtējais sūtnis Dānijas galmā, kambarkungs;
• 1763. g. Strādā Dānijas vēstniecībā Versaļā, apbalvots ar Dānijas augstāko apbalvojumu - Dannebroga zvaigzni un ķēdi;
• 1768. g. Saksijas vēstnieks Austrijā, iecelts par slepenpadomnieku;
• 1773. g. Drēzdenes pilsēta piešķir goda pilsoņa statusu;
• 1775. g. Paaugstināts par īsteno slepenpadomnieku, apbalvots ar Polijas–Lietuvas augstāko apbalvojumu - Baltā ērgļa ordeni;
• 1791. g.  Saksijas pilnvarotais ministrs Krievijas galmā;

    1734. gada 28. februārī Veinholdam un Sofijai fon Felkerzāmiem Rīgā piedzimst dēls Gustavs Georgs (Gustav Georg von Völckersahm * 28.02.1734. - † 01.03.1801.).

   1736. gada 30. augustā Rīgā nomira Veinholds Georgs fon Felkerzāms (58 gadu vecumā), atstājot savu 25 gadus veco sievu vienu ar diviem mazgadīgiem bērniem. Par spīti šim traģiskajam apstāklim, bērni saņēma ļoti labu izglītību no mājskolotāja Killani kunga (vēlāk pazīstams kā zinātnieks). Bērnu audzināšanā talkā nāca kuplā un ietekmīgā fon Mangdenu ģimene.

   1751. gada oktobrī 17 gadus vecais Gustavs Georgs Felkerzāms dodas uz Prūsiju turpināt mācības Kēningsbergas universitātē, kur mācās kopā ar Otto Magnusu fon Štakelbergu, kurš vēlāk kļūs par Gustava f. Felkerzāma svaini.

    1753. ar ģimenes atbalstu Gustavs f. Felkerzāms turpina studijas Leipcigas universitātē.

   1754. gadā (20 gadu vecumā) viņš pārceļas uz Saksiju un stājās valsts dienestā Drēzdenē, kur  tiek iecelts par Saksijas kurfirsta Augusts III galma kamerjunkuru (Kammerjunker).

  1755. gadā Gustavs Georgs f. Felkerzāms sasniedz pilngadību (21 gads) un iegūst pilnu rīcībspēju pār sava tēva atstāto mantojumu, tai skaitā Valtenberģu muižu.

   1757. gada martā Saksijas kūrfirsta Augusta III galvenā uzticības persona un faktiskais Sakšu galma vadītājs Heinrihs Grāfs fon Brīls (Henryk Brühl) piedāvāja Gustavam f. Felkerzāmam ieņemt Saksijas kūrfirsta un Polijas karaļa ārkārtējā sūtņa amatus Dānijas galmā, Kopenhāgenā. Felkerzāms nekavējoties piekrita šim piedāvājumam, kas bija ļoti vilinošs. Premjerministrs to ļoti atzinīgi novērtēja, tomēr bija ļoti atklāts un pilnīgi skaidri pateica Felkerzāmam, ka algu maksāt viņam nevarēs, kamēr karalis Augusts III nebūs atguvis savas teritorijas. Tiklīdz tas notiks, Felkerzāms saņems 3 000 dālderus gadā, bet, kā kompensāciju par šo neveiklo situāciju, nekavējoties tiks paaugstināts par kambarkungu. Gustavs f. Felkerzāms lūdza divus mēnešus laika, lai saņemtu jaunās darba vietas iekārtošanai un sadzīvei nepieciešamos līdzekļus no ģimenes dzimtenē (Livonijā). Šis lūgums tika labprāt apmierināts.

   1757. gada 14. aprīlī Gustavs f. Felkerzāms tika iecelts par kambarkungu un rudenī devās pildīt dienesta pienākumus. Visu Septiņgadu kara laiku viņš ieņēma šo amatu (līdz 1768. gadam), neskatoties uz ievērojamu personīgu uzupurēšanos materiālā ziņā, kas bija nepieciešama lai saglabātu amatu un sūtnim cienīgu dzīvi. 1772. gadā G.fon Felkerzāms pats aprēķināja savus šī perioda finansiālos zaudējumus - 50 000 dālderu, kas netika samaksāti. Solītā kompensācija viņam tika piešķirta tikai pēc miera atjaunošanas 1763. gadā, un nevis atpakaļejoši, par visu viņa amata laiku, bet tikai no 1759. gada augusta, un pat tad tā tika izmaksāta tikai kredīta kases parādzīmēs ar tikai divu procentu likmi. Vēlāk viņa gada alga tika palielināta līdz 6 000 dālderiem gadā.

   1758. gada 8. janvārī G. f. Felkerzāma studiju biedrs, tobrīd Sakšu kambarkungs Otto Magnuss fon Štakelbergs (Otto Magnus von Stackelberg 1736. – † 1800), savā 2. laulībā apprecas ar Gustava f. Felkerzāma māsu Sofiju Ģertrūdi. Viņu laulībā dzimuši seši bērni.

   1763. gadā G. G. f. Felkerzāms tiek norīkots darbā Dānijas sūtniecībā Versaļā. Šī gada rudenī, kad viņš bija ieradies Drēzdenē lai piedalītos Polijas karaļa Augusta III bērēs, viņš saņem ziņu, ka tiek atsaukts uz Dāniju. Tur viņam pasniedza Dānijas augstāko apbalvojumu - Danebroga zvaigzni un ķēdi (ordeņa augstākā pakāpe). "Viņa Majestāte dāvina jums šo, kā goda zīmi par savu apmierinātību ar jūsu iepriekšējo darbu un par piemiņu no sevis ".

   Šajā pašā gadā Volfgangs fon Rīšs (Wolfgang Freiherr von Riesch (Gustava fon Felkerzāma nākošais sievas tēvs) Par Volfgangu Rīšu sīkāk lasi šeit. iegādājas Nešvicas muižu netālu no Baucenes un izvēlējās to par savu vasaras rezidenci. (Pēc nedaudz vairāk, kā 100 gadiem šo muižu mantos mums labi zināmais Valtenberģu muižas dzimtkungs Arnolds Julius fon Fītinghofs, bet - par to vēlāk). Volfgangs Rīšs bija Saksijas kūrfirsta slepenpadomnieks un par nopelniem dienestā bija apbalvots ar Zviedrijas Ziemeļzvaigznes ordeni. 

   1766. gadā Barons Rīšs kopā ar savu ģimeni nolēma  apmesties uz pastāvīgu dzīvi Saksijā -Nešvicā un pasūtīja sakšu galma arhitektam Frīdriham Augustam Krubsaciusam (Friedrich August Krubsacius (*21.03.1718 - †28.11.1789), kurš jau bija kļuvis pazīstams ar Drēzdenes Landhaus celtniecību, uzcelt Nešvicā jaunu, lielu baroka stila pili. Jaunās pils celtniecība ilga deviņus gadu, līdz 1775. gadā pils bija gatava. Volfgangs Rīšs izmantoja savu bagātību gan Nešvicas pils kompleksa izdaiļošanai un paplašināšanai, gan labdarības mērķiem, bet galvenokārt viņš nodrošināja Nešvicas iedzīvotājus ar darbu un iztiku.

   1768. gadā G. G. f. Felkerzāms tika iecelts slepenpadomnieka amatā un nosūtīts uz Vīni, lai nomainītu Grāfu Ludvigu Zigfrīdu Vitztumu fon Ekstēdu (Ludwig Siegfried Vitzthum von Eckstädt) Saksijas vēstnieka amatā. Šo amatu Vīnē viņš pildīja līdz 1775. gadam, kad 54 gadu vecumā beidza dienestu. Viņa atlaišanas audiencē Austrijas Ķeizariene Marija Terēzija (Maria Theresia von Österreich) pateicoties par dienestu viņam uzdāvināja zelta tabakdozi, kas bija izrotāta ar dimantiem.

   Atgriežoties Drēzdenē, Polijas diplomātiskais pārstāvis, Polijas karaļa Staņislava II Augusta vārdā, Gustavam Georgam fon Felkerzāmam pasniedza Polijas–Lietuvas Baltā ērgļa ordeni (visvecākais un visaugstākais Polijas valsts apbalvojums, ko piešķir par militāriem un civiliem nopelniem Polijas labā). Tajā pašā laikā viņš tika paaugstināts par īsteno slepenpadomnieku.

   1772. gada sākumā, 51 gada vecumā, Gustavs Georgs fon Felkerzāms Vīnē apprecējās ar 16 gadus veco baronesi Helēnu Mariju Esteri fon Rīšu (Bsse Helene Maria Esther von Riesch *12.05.1755. - †06.03.1833.), Svētās Romas impērijas barona un Saksijas Karalistes slepenpadomnieka Volfganga fon Rīša meitu. Volfgangs Rīšs bija veidojis karjeru arī Vīnē, kur bija galma baņķieris un imperatora padomnieks. Līgavas ģimene visādā ziņā bija ļoti cienījama un turīga un šīs laulības ievērojami uzlaboja Felkerzāma finansiālo stāvokli un viņš nopietni apsvēra iespēju dienestu vairs neturpināt, tomēr drīz vien tika uzrunāts turpināt ieņemt amatu Vīnē, vai doties diplomātiskā misijā uz Parīzi. Pēc ilgākām pārdomām Felkerzāms izvēlas turpināt sūtņa darbu Vīnē līdz 1773. gada beigām. Gustava Georga un Helēnes Esteres fon Felkerzāmu laulībā piedzima trīs meitas Sofija, Helēne un Juliāna.

   1773.gada 20. februārī Drēzdenē Felkerzāmiem piedzimst pirmais bērns – meita Sofija (Sophia Helene von Völckersahm *1773. – † 1821.). 

   1773. gadā Drēzdenes pilsēta G. G. f. Felkerzāmam piešķir goda pilsoņa statusu.

  1775. gadā Nešvicā tiek pabeigta jaunās pils celtniecība, kas bija izdevusies varen skaista un Gustavs fon Felkerzāms nolīga arhitektu Frīdrihu Augustu Krubsaciusu arī savas jaunās pils celtniecībai Livonijas īpašumā – Salisburgā. Šī paša gada 16. septembrī Felkerzāmiem piedzimst meita Helēne Ģertrūde (Helene Gertrude von Völckersahm *1775. - † 1841.).

   1775. gada nogalē Gustavu Georgu atvaļina no civildienesta. 30. novembrī viņš pamet Vīni un dodas uz Saksiju, kur paliek līdz 1776. gada pavasarim, kad saņēma atļauju doties uz Livoniju ar īpašu 1000 dālderu prēmiju. Līdz 1790. gadam Felkerzāmi dzīvo gan Drēzdenē, gan arī savos Livonijas īpašumos, pārsvarā Valtenberģu muižā.

   1776. gada 8. jūlijā Nešvicas pilī nomira Gustava Georga fon Felkerzāma sievas tēvs Volfgangs Grāfs fon Rīšs, kurš savā izlolotajā jaunajā pilī nodzīvoja tikai gadu. Turpmāk Nešvicas īpašumu pārvalda viņa dēls Īzaks Rīšs (Isaak Wolfgang von Riesch *1749. - † 1810.).

  1777. gada 13. decembrī Felkerzāmiem piedzimst trešā meita Juliāna Marianna (Juliane Marianne von Völckersahm *1777. – † 1851.).

  1779. gadā, lai varētu pabeigt Salisburgas pils celtniecības darbus, Īzaks Volfgangs fon Rīšs aizdod savai māsai Marijai Helēnai Esterei fon Felkerzāmai 10 000 reihs-dālderus.

  1780. gadā jaunās Valtenberģu muižas pils celtniecība ir pabeigta un no šī laika Felkerzāmi vairāk uzturas Valtenberģu muižā, kur tiek iekopti dārzi, stādīta liepu aleja uz baznīcu un veidoti parki. Vērienīgie darbi prasa daudz līdzekļu un Gustavs f. Felkerzāms apsver piedāvājumu uz laiku atsākt diplomāta darbu un kļūt par Saksijas sūtni Krievijā.

   1782. gadā, pēc revīzijas (Die Livländische Revision vom Jahre 1782.) datiem Valtenberģu muižai ir iecelti pārvaldnieki: majors Kaspars Reinholds Engelhards un viņa sieva Beāte, kuri vada darbus saimniecībā;

  1785. gada 22. augustā Gustavs f. Felkerzāms paplašina savus īpašumus, par 24 000 dālderiem nopērkot no kapteiņa Klodta (Klodt) atraitnes Annas (Capitainin Anna Margaretha von Klodt), Stakenberģu (Eichenangern) privātmuižu un Ungurmuižu (Pürckelsdorf), abas Alojas (Allendorf) draudzē.

    1791. gada 11. janvārī Saksijas kūrfirsts izdeva dekrētu kameras kolēģijai, kas noteica, ka Gustavs f. Felkerzāms tiek iecelts par pilnvaroto ministru Krievijas galmā un viņam jāsaņem gada alga 8000 dālderu apmērā, sākot ar tā mēneša pirmās dienas, kurā viņš uzsāks ceļojumu uz Sanktpēterburgu, un vēl 3 000 dālderu par ceļojuma un sākotnējo sagatavošanās darbu izmaksām. 1791. gada vasarā Felkerzāmi dzīvoja savā jaunajā Salisburgas pilī, un ceļš uz darba vietu Sanktpēterburgā Gustavam Georgam sākās no šejienes.

   1791. gada jūlijā viņš ieradās Pēterburgā, lai pildītu jaunos amata pienākumus. 17. augustā notika Felkerzāma inaugurācijas audience pie ķeizarienes Katrīnas II, viņas vasaras rezidencē Carskoje Selo. Šajā periodā (1791. – 1796.) īpaši tiek izceltas G. G. f. Felkerzāma dziļās un detalizētās zināšanas par visiem notikumiem pirms Polijas otrās sadalīšanas laikā, starp Prūsiju un Krieviju.

  1791. gada 16. decembrī imperatore Katrīnas II dāvina Ibdeni savam īstenajam slepenpadomniekam, Grāfam Otto Magnusam fon Štakelbergam (Gustava Georga fon Felkerzāma māsas vīrs). Katrīna II raksta Senātam: "Atlīdzībā par slepenpadomnieka Grāfa Štakelberga uzcītīgo dienestu un dedzīgajām pūlēm, ko viņš ieguldījis impērijas labā un viņam uzticētajos jautājumos, Ibdenas īpašums, kas atrodas Valmieras apriņķī un Salisburgas draudzē, 12 5/8 arkla, kas ar imperatores Annas Ivanovnas (Annas I) 1735. gada 27. februāra rīkojumu tika piešķirts Iekšzemes ģenerālekonomikas direktoram Felkerzāmam, kā īpašums uz viņa un viņa sievas mūžu, bet kas pēc abu īpašnieku nāves tagad ir atgriezies Kroņa pārvaldībā, ir visžēlīgi Grāfam Štakelbergam piešķirts". Šajā sakarā 26. decembrī tiek izdots Senāta dekrēts par Ibdenas dāvināšanu Grāfam f. Štakelbergam;

  1793.g. 24. martā G.G. fon Felkerzāms par 40 000 dālderiem nopērk no sava svaiņa, slepenpadomnieka un sūtņa Otto Magnusa Grāfa fon Štakelberga Ibdeni (Mazo Ungurmuižu), un tā atkal nonāk Felkerzāmu īpašumā un tiek apvienota ar Valtenberģu muižu;

   1794. gada 28. jūlijā Salisburgas pilī tiek svinētas kāzas. Precas muižas īpašnieka Gustava Georga fon Felkerzāma otrā meita Helēna Gertrūde fon Felkerzāma ar Bilskas muižas baronu, majoru Otto fon Krīdeneru (Otto Gustav Nils von Krüdener *29.12.1766. – † 15.10.1838.).

   1795.gada 24. augustā Mazsalacas luterāņu draudzes baznīcā tiek noslēgta laulība starp Juliānu Felkerzāmu un Krievijas cariskās armijas majoru Reinholdu fon Fītinghofu (Reinhold Johann Peter von Vietinghoff *10.01.1770.- †?). Līgavainis nāca no Livonijas igauņu daļas, Vīlandes apriņķa, kur viņam piederēja Imaveres (Immafer) un Vereveres (Werrefer) muižas, netālu viena no otras.

    1797. gada rudenī Valtenberģu muižā ierodas Johans Vilhelms Krauze (Johann Wilhelm Krause (*1757 – †1828), lai apciemotu savu draugu Georgu Frīdrihu Parrotu (Georg Friedrich Parrot (*1767 – †1852), kurš ar sievu tobrīd uzturas Valtenberģu un Jaun-Ates muižā. Krauzes un Parrota sievas bija māsas Hausenbergeres, Jaunates muižas nomnieka Gotlība Valentīna Hausenberga (Gottlieb Valentin von Hausenberg * 1733. – †1800) meitas. Gustavs fon Felkerzāms par muižas pārvaldnieku bija salīdzis Gotlību Hausenbergu, lai tas pieskatītu Valtenberģu muižu un vadītu tur darbus. Krauze ir pazīstams ar to, ka daudz ceļoja, rakstīja dienasgrāmatu un zīmēja muižu plānus un kartes. Viņš kopā ar grāfu Ludvigu Augustu Mellinu (Count Ludwig August Mellin *1754 – †1835) ir Livonijas atlanta, pirmā pilnīgā Livonijas un Igaunijas karšu krājuma, līdzautors. Arī viesodamies Valtenberģu muižā Johans Vilhelms Krauze ir uzzīmējis muižas centra plānu, no kura šodien varam vērtēt Valtenberģu muižas attīstības gaitu. Pēc plāna redzams, ka ap pili ir iekārtots parks, iestādīta liepu aleja uz baznīcu u.t.t. Vecā Valtenberģu muižas kungu māja ir atradusies no tagadējās pils skatoties - uz baznīcas pusi u.t.t.

   1798. gada pavasarī pasliktinājās 77 gadus vecā Gustava f. Felkerzāma veselības stāvoklis un viņš lūdza atvaļinājumu veselības stāvokļa dēļ, kas viņam arī tika piešķirts. Viņš plānoja doties ārstēties uz Karlsbādi Vācijā. 4. aprīlī atvadījies no Krievijas ķeizara Pāvila I, viņš 27. aprīlī pameta Sanktpēterburgu. Vairāk nekā divus gadus Felkerzāms neieņēma savu amatu, bet nebija oficiāli atsaukts no tā. Viņš bija tik pārliecināts, ka visi visu tāpat ir sapratuši un nekāda oficiāla atsaukšana vairs nav vajadzīga, ka, aizejot jau bija atteicies no savas dzīvesvietas Sanktpēterburgā un pārdevis visas tur esošās sadzīves lietas.

   1800. gada pavasarī G. f. Felkerzāms pilnīgi negaidīti viņš saņēma ziņu, ka kūrfirsts uzskata par lietderīgu, lai Felkerzāms noslēgtu sarunas starp Krieviju un Saksiju par "Abšosa" atcelšanu (tiesības paturēt daļu no vienas valsts pilsoņu mantojuma, kuri miruši otrā valstī, kā izbraukšanas maksu). Lai gan viņa dzīve bija saistīta ar rūpēm par Valtenberģu muižu un savu veselību, viņam nācās atteikties no medicīniski nozīmētas ārstēšanas un atsaukties Saksijas kūrfirsta aicinājumam. Tomēr viņa plānotā ierašanās Sanktpēterburgā jūnijā aizkavējās, jo viņš nevarēja tik ātri sagatavoties aizbraukšanai un Sanktpēterburgā ieradās tikai 2. augustā. Jau no paša sākuma viņš bija centies pēc iespējas saīsināt savu uzturēšanos Krievijā un panākt savu galīgo atsaukšanu tūlīt pēc līguma ratifikācijas, jo īpaši tāpēc, ka viņa veselības stāvoklis steidzami prasīja aprūpi.

   1800. gada 1. septembrī viņš parakstīja sarunāto konvenciju ar Krievijas ministriem Gatčinā, un ar to viņa uzdevums bija izpildīts, tāpēc viņš atkārtoti un uzstājīgi atkārtoja savu atsaukšanas lūgumu, 2., 12. un 26. septembrī. 1800. gada 4. oktobrī viņa lūgums tika izpildīts un viņš tika informēts, ka Saksijas Kūrfirsts viņu atsauc un uzdod viņam personīgi nodot pievienoto atsaukšanas vēstuli Krievijas Imperatoram Pāvilam I un iepazīstināt legācijas sekretāru Rozencveigu ar lietvedības pienākumu pildīšanu.

   1800. gada 12. oktobrī Gustavs fon Felkerzāms saņēma ilgi gaidīto paziņojumu un steidzās veikt pēdējās diplomātiskajā protokolā paredzētās darbības, tomēr Imperators Pāvils I, kurš apzinājās viņa trauslo veselības stāvokli, paziņoja, ka atbrīvo viņu no pieprasītās atvadu audiences un pilnvaro viņu nodot atlaišanas vēstuli vicekancleram.

   Pamest diplomātisko dienestu, kurā viņš bija nodienējis 46 savas dzīves gadus, Gustavam Georgam fon Felkerzāmam nebija viegli. 30. oktobrī, savā pēdējā ziņojumā uz Drēzdeni, viņš rakstīja: "Es atzīstu, ka nožēloju, ka pametu savu karjeru, jo mani spiež to darīt vecums, mans fiziskais vājums un slimība, kas mani nomāc ik dienu…".

    Felkerzāma atkāpšanās notika ar Krievijas Imperatora īpašu žēlastību. Papildus goda dāvanai, kas bija paredzēta viņam un ministram Losam par "Atlaišanas konvencijas" parakstīšanu, un 3000 rubļiem, ko katrs aizejošais sūtnis bija pieradis saņemt no Krievijas galma, no Pāvila I, kā īpaša piemiņa aiziešanas priekšvakarā Gustavam f. Felkerzāmam tika pasniegta skaista zelta, emaljēta lādīte, bagātīgi dekorēta ar dimantiem un paša Imperatora Pāvila I attēlu. Tās vērtība tika lēsta 6000–7000 rubļu apmērā.

   15. novembrī Felkerzāms pameta Sanktpēterburgu un devās uz savu Salisburgas īpašumu Livonijā. Lūgumā Saksijas Kūrfirstam viņš bija pieprasījis mūža pensiju, atsaucoties uz savu ilggadējo dienestu un upuriem, ko viņš dienesta laikā bija nesis savas veselības labā un finansiālā ziņā. 1800. gada 28. novembrī lieta tika iesniegta Kūrfirsta kabinetā, taču Kūrfirsta lēmums dokumentos nav atrodams. Lieta liecina par pirmskonstitucionālā civildienesta nožēlojamo stāvokli - pat pēc tik ilgiem dienesta gadiem, kuru beigas daļēji bija saistītas ar fizisku vājumu, un ar pierādītu un atzītu finansiālā stāvokļa pasliktināšanos, valdniekam nokalpotā dienesta rezultātā, ierēdnim nebija tiesību ne uz kāda veida vecuma nodrošinājumu, vai pat piemaksu par sadzīves izdevumiem. Lai gan Felkerzāmam, iespējams, tika piešķirta pensija, viņš ilgi nebija slogs vēstniecības finansēm.

    1801. gada 27. janvārī Gustava fon Felkerzāma meitai Juliānai un Reinholdam Fītinghofiem piedzima pirmais bērns – dēls, kuru vecāki nosauca vectēva vārdā, par Gustavu Georgu.

   1801. gada 1. martā, Gustavs Georgs fon Felkerzāms nomira (67 gadu vecumā) savā Salisburgas pilī, Valtenberģu muižā. Lai godinātu viņa piemiņu, 12 vīri no Valtenberģu muižas tika sūtīti kājām no Mazsalacas uz Rīgu, lai tur  baznīcās 12 svētdienas apzvanītu viņa miršanu. Gustava fon Felkerzāma vēlēšanās esot bijusi, lai viņš tiktu apglabāts Incina (Hincenberga) kalnā, miesta teritorijā, kur pēc tam veidotu dzimtas kapus, bet Mazsalacas draudzes mācītājs Johans fon Cimmermanis nelaiķa piederīgos no šīs domas esot atrunājis. Apbedīšanai tika izraudzīta vieta Mazsalacas draudzes kapsētā, Salacas upes krastā, kur līdz apbedīšanai (12 nedēļu laikā) tika uzcelta kapliča, kurā guldīt aizgājēju. Bēres notika 1801. gada 24. jūnijā.

   Valtenberģu muiža nonāca Gustava fon Felkerzāma atraitnes un 3 meitu valdījumā un caur mantojuma dalīšanu 1803. gadā muižu par 90.000 dālderiem mantoja jaunākā meita Julianna fon Fītinghofa (Juliane Marianne von Vietinghoff (von Völckersahm)) Krievijas impērijas armijas majora Reinholda Fītinghofa (Reinhold Johann Peter von Vietinghoff) sieva.